Es paceļu rokas pret sauli
Kas spīd manā sejā caur ozola zariem
Es saucu sen aizmirstus vārdus
Un jūtu kā zemes spēks ieplūst manī
Šai svētajā vietā es vairs neesmu viens
Es dzirdu meža garu balsis
Manas atmiņas lēnām sāk mosties no miega

Un es zinu - nekas nav aizmirsts!

Un tad manā priekšā pret rietošo sauli
No ozola iznirst sirms vīrs
Kā hipnotizēts viņa priekšā es noliecu galvu
Man čukst meža gari - tas ir krīvu krīvs
Pats viedākais senču burvis un zintnieks -
Sen miris viņš, bet tomēr vēl dzīvs

"es esmu šī ozola gars, nekad šeit nepacel cirvi!
Es mācīšu tev, lai tavs prāts kļūtu tīrs
Ja ziedosi man savu sirdi
No zemes tu cēlies esi, mans dēls, ne no debess
Pie savas mātes tad atgriezies
Lai tava daļa ir zobens un lemess

Un zini - nekas nav aizmirsts!"